Pērn, 21. novembra pievakarē, visa Latvija ievaidējās sāpēs, jo vienā mirklī bojā gāja 54 cilvēki. Toreiz šķita, ka sabiedrībā kaut kas būtiski mainīsies, jo kopā ar lielveikala Maxima jumtu sagruvusi arī vienaldzīgā attieksme pret līdzcilvēkiem un valstī notiekošajām nejēdzībām. Bet vai patiesi tā ir...? Par to pārdomās dalās kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere-Le Galla un Latvijas Juristu biedrības prezidents, enciklopēdiskā portāla nekropole. info veidotājs Aivars Borovkovs.
– Kad uzzinājāt par notikušo, bija sajūta, ka varat teikt «mēs» – kā sabiedrība, kas vienojusies kopīgās sāpēs un līdzjūtībā?
A. Borovkovs: – Tā kā pats stāvēju pie sagruvušāsMaxima, varu apstiprināt: jā, cilvēkus vienoja fantastiska kopības sajūta, gluži kā uz barikādēm. Atcerieties, reiz intervijā Neatkarīgajai teicu, ka Latvija ir īsta dievzemīte, jo mums nav ne orkānu, ne zemestrīču. Vienīgās nelaimes, kas mums ir, – ērces, pāris indīgu sēņu un kašķīgi latvieši. Tajās dienās, kad mūs neskāra ne dabas katastrofa, ne karš, bet vienā mirklī gāja bojā cilvēki, sāpēs visi bija saliedēti – jauni un veci, krievi un latvieši, bagāti un nabagi. Taču drīz vien redzējām, kā, parādoties briesmu sajūtai, noreaģēja arī tie, kam par notikušo vajadzētu atbildēt. Vienā mirklī viņi solidarizējās, lai raidītu pretšāvienus prezidenta virzienā, jo Andris Bērziņš par notikušo izteicās ļoti tieši, dodot mājienu, ka vēlas nevis ierēdniecisku atrakstīšanos, bet reālu atbildību. Viņam noticēja daļa sabiedrības, pasakot: mums valstī ir prezidents. Noticēja arī ierēdnieciskā elite. Tātad pateikts bija stipri un gana saprotami.
– Bija sajūta, ka traģēdija ir pamodinājusi sabiedrību no vienaldzības, kuras aizsegā notiek daudzas cūcības.
A. B.: – Gribu atzīmēt De facto žurnālistu lielisko darbu. Tas sekoja prezidenta skarbajai uzrunai. Viņi norādīja, ka neatkarīgās Latvijas vēsturē vēl nekad korupcijā nav bijusi pieķerta tik augsta amatpersona, kas atbild par būvniecības nozari. Proti, saistībā ar fondu Ascendum, kur būvniekiem jāmaksā mesli, lai viņi šajā tirgū varētu uzturēties. Diemžēl nav nekādas tālākas reakcijas. Un tas par kaut ko liecina...
– Trūkst faktu. Ir tikai norādes.
A. B.: – Tieši otrādi. Tik mazā valstī kā Latvija būtu grēks sūdzēties, ka trūkst operatīvas informācijas. Šeit visi par visiem visu zina.
D. Beitnere: – Piebildīšu, ka mēs esam lielāki nekā Šveice... Runa ir par ko citu: mūsu sabiedrības īpatnība ir tā, ka savstarpējās distances ir mazas. Nevaram pat pagriezties, lai ar elkoni netrāpītu kādam paziņam, draugam vai radam. Nav noslēpums, ka ikvienā pašvaldībā ir savs misters 20, kuram jāiesmērē, lai projekts aizietu. Tomēr cilvēki klusē un nesauc nevienu vārdā. Kāds tiesvedībā liecina pret cilvēkiem, kam tiek celtas smagas apsūdzības? Pietrūkst solidaritātes tajā spārnā, kas cieš no šīs netaisnības. Varam runāt, cik gribam, taču, ja no deklarētās vērtības neaizejam līdz praktizētajai vērtībai, tad nav jēgas. Kāpēc neapvienojas visi tie, kas bijuši spiesti maksāt misteram 20? KNAB pie tiesas sauc tikai sīkos gariņus, kāMērnieku laikos. Vai ir notiesāts kaut viens īsts valsts nozadzējs? Nav!
