A. Kalvītis izvairījās apmaksāt paša radītos parādus – uz 2008. gadu dotos solījumus daudzkāršot visu valsts iestāžu uzturēšanas izdevumus. Vismaz valdības līmenī toreiz vairs nevarēja nepamanīt, ka pasaulē jau plīst ekonomiskā uzplaukuma burbulis, ar ko šie solījumi tika pamatoti. Savam pēctecim Ivaram Godmanim A. Kalvītis atstāja formāli ļoti pieticīgu parādu – tikai –1,47 miljardus latu, taču reālā situācija bija daudz sliktāka. Jau A. Kalvītis bija pamanījies izšķērdēt miljardu latu no sociālā budžeta pārpalikuma, kas tika iegrāmatots kā valsts pamatbudžeta parāds sociālajam budžetam. Tādā gadījumā valsts budžeta konsolidētais parāds izskatās neliels, bet valsts pamatbudžetā taču nebija naudas, lai dzēstu parādu pret sociālo budžetu. To varēja izdarīt tikai tad, ja valsts pamatbudžets atrod sev citu kreditoru.

Pats budžets, protams, aizņemties nespēj – šai lomai bija vajadzīgs I. Godmanis. Miljardu latu no pensiju naudas viņš gan neizšķērdēja, jo viņam tās vairs nebija, bet Parex bankas īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka privātos parādus viņš Latvijas valstij patiešām uzkrāva. Savam pēctecim V. Dombrovskim viņš 2009. gada martā atstāja ne tikai parādu 2,86 miljardu latu apmērā, bet arī kreditoru solījumu aizdot Latvijai arī turpmāk. V. Dombrovskis izsmēla A. Godmaņa sarunāto kredītu un šmauc projām no amata tad, kad pienācis 2014. gads un jāsāk atmaksāt tagad jau 5,7 miljardus latu jeb 8,1 miljardu eiro lielais parāds. Jāpiebilst, ka valsts faktiskais parāds ir lielāks. Tas pārsniedz 10 miljardus eiro vai varbūt pat 10 miljardu latu ekvivalentu. Faktiskā parāda apjoms tiek maskēts ar pašvaldību un valsts un pašvaldību uzņēmumu saistībām dažnedažādos dīvainos veidos (tos pārstāv Rīga ar savu Dienvidu tiltu utt.), kas netiek iekļauti oficiāli atzītā parāda summā.