Mana izvēlētā diplomdarba tēma ir: ” Izvarošanas izmeklēšanas mūsdienu problēmas.” Izvarošanas problēma ir aktuāla ne tikai mūsu valstī, bet arī visā pasaulē. Tā kā izvarošana skar cilvēka intīmās dzīves sfēru, tad par to atklāti tiek runāts visai maz. Strādājot par izziņas inspektori Tukuma rajonā, esmu veikusi pirmstiesas izmeklēšanu arī vairākās izvarošanas lietās un saskārusies ar problēmām, kuras rodas izmeklēšanas gaitā, tādēļ mans diplomdarba mērķis ir padziļināti izpētīt izvarošanas veicinošos apstākļus, likumsakarības, sekas, kuras rodas šī nozieguma rezultātā, kā arī izvarošanas izmeklēšanas un pierādīšanas problēmas. Diplomdarbam ir sešas nodaļas, kurās ir ietverts izvarošanas vispārīgais – krimināltiesiskais, kriminoloģiskais un kriminālistiskais raksturojums, krimināllietas ierosināšanas problēmas un tajā pierādāmie apstākļi, izvarošanas tipveida situācijas, versiju izvirzīšana un pārbaude, sākotnējo un neatliekamo izmeklēšanas darbību izdarīšanas taktika izvarošanas lietās, kā arī izvarošanas problēmas un to iespējamie risinājumi. Diplomdarba izstrādē tika izmantoti pirmstiesas izmeklēšanas prakses materiāli un statistikas dati.
Darbs:
Izvarošanas izmeklēšanas mūsdienu problēmas
IEVADS.
Mana izvēlētā diplomdarba tēma ir: ” Izvarošanas izmeklēšanas mūsdienu problēmas.” Izvarošanas problēma ir aktuāla ne tikai mūsu valstī, bet arī visā pasaulē. Tā kā izvarošana skar cilvēka intīmās dzīves sfēru, tad par to atklāti tiek runāts visai maz. Strādājot par izziņas inspektori Tukuma rajonā, esmu veikusi pirmstiesas izmeklēšanu arī vairākās izvarošanas lietās un saskārusies ar problēmām, kuras rodas izmeklēšanas gaitā, tādēļ mans diplomdarba mērķis ir padziļināti izpētīt izvarošanas veicinošos apstākļus, likumsakarības, sekas, kuras rodas šī nozieguma rezultātā, kā arī izvarošanas izmeklēšanas un pierādīšanas problēmas. Diplomdarbam ir sešas nodaļas, kurās ir ietverts izvarošanas vispārīgais – krimināltiesiskais, kriminoloģiskais un kriminālistiskais raksturojums, krimināllietas ierosināšanas problēmas un tajā pierādāmie apstākļi, izvarošanas tipveida situācijas, versiju izvirzīšana un pārbaude, sākotnējo un neatliekamo izmeklēšanas darbību izdarīšanas taktika izvarošanas lietās, kā arī izvarošanas problēmas un to iespējamie risinājumi. Diplomdarba izstrādē tika izmantoti pirmstiesas izmeklēšanas prakses materiāli un statistikas dati.
I. IZVAROŠANAS VISPĀRĪGAIS RAKSTUROJUMS. 1. KRIMINĀLTIESISKAIS RAKSTUROJUMS. Kriminālatbildība par izvarošanu ir reglamentēta Latvijas KL XVI nodaļā “ Noziedzīgi nodarījumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību”, 159.pantā. Šī panta 1.daļā paredzēta kriminālatbildība par dzimumsakariem, lietojot vardarbību, draudus vai cietušās bezpalīdzības stāvokli /izvarošanu/. Panta 2, un 3.daļa satur kvalificējošas pazīmes; 2.d. ja izvarošanu izdarījusi persona, kas jau agrāk ir izdarījusi izvarošanu, vai ja to izdarījusi personu grupa, kā arī par nepilngadīgās izvarošanu. 3.daļa ja izvarošana ir izraisījusi smagas sekas, kā arī par mazgadīgās izvarošanu. Izvaroљanas objekts ir sievietes dzimumbrīvība. Kā papildus objekts var būt cietušās veselība, ja izvarošana ir saistīta ar vardarbību, vai ja cietusī ir mazgadīga vai nepilngadīga persona - tiek apdraudēta viņas normāla fiziska un garīga attīstība. Izvarošana tāpat vienmērt ir saistīta ar cietušās goda un cieņas aizskārumu. Par cietušo no izvarošanas var būt tikai sieviešu dzimuma persona, neatkarīgi no viņas vecuma / kas gan var ietekmēt nodarījuma kvalifikāciju/, viņas attiecībām ar vainīgo personu un citiem apstākļiem. No objektīvās puses / KL 159,p. 1.d. smags noziegums, 2.un 3.d. sevišķi smags noziegums ir aktīva rīcība, kad vīrietis stājas dzimumsakaros ar sievieti pret pašas gribu vai bez viņas ziņas, pārvarot cietušās pretošanos ar vardarbību, tās draudiem vai izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli. Ar vardarbību jāsaprot tāda fiziska vai psihiska cietušās ietekmēšana, kuras rezultātā viņai tiek nodarītas fiziskas vai morālas ciešanas. Vardarbība var izpausties kā cietušās sasiešana, sišana, piekaušana žņaugšana, dažāda smaguma miesas bojājumu nodarīšana. Ja lietotās vardarbības rezultātā cietušajai nodarīti viegli vai vidēja smaguma miesas bojājumu bez kvalificējošiem apstākļiem, nodarījums kvalificējams pēc KL 159.p.1.d., jo tās dispozīcija aptver tāda smaguma kaitējuma nodarīšanu cietušās veselībai. Ar draudiem, kas tiek izmantoti kā līdzeklis, lai pārvarētu cietušās pretošanos un panāktu dzimumattiecības ar viņu, saprot mutiski vai citādā veidā izteiktu cietušās personas iebaidīšanu nenovēršami pielietot vardarbību pret viņu vai viņai tuviem cilvēkiem /radiniekiem un ģimenes locekļiem citām personām, kurām ir dārga cietušās dzīvība un veselība/. Draudiem pēc sava rakstura jābūt tādiem, lai cietusī tos uztvertu kā reālus un realizējamus nekavējoties Draudus var izteikt mutiski, ar žestiem, demonstrējot ieroci utt. Cietusī nevienmēr pareizi izvērtē draudus kā psihisku vardarbību, pakļaujošu noziedznieka varai. Piemēram draudi iznīcināt cietušās īpašumu vai viņu apkaunojošu baumu izplatīšanu /šantāža/ nav uzskatāmi par draudiem pielietot vardarbību. Arī draudi pielietot fizisku vardarbību nākotnē parasti nenostāda, sievieti bezizejas situācijā. Ar izvaroљanu, izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli, jāsaprot gadījumi, kad cietusī persona sava psihiskā vai fiziskā stāvokļa dēļ /fiziski trūkumi, mazgadība, psihiskas dabas traucējumi, cits slimīgs vai nemaņas stāvoklis, kā arī cietušās atrašanās smagā alkohola vai narkotisko vielu reibuma stāvokli/ nav varējusi saprast ar viņu izdarīto darbību raksturu un nozīmi vai nav varējusi vainīgajam pretoties, un viņš, stājoties dzimumattiecībās, apzinājies, ka cietusī atrodas tādā bezpalīdzības stāvoklī. No subjektīvās puses, izvaroљana ir tīšs noziedzīgs nodarījums, kuru raksturo tikai tiešs nodoms - vainīgais apzinās, ka stājas dzimumsakaros ar sievieti pret viņas gribu vai bez viņas ziņas un vēlas tieši šādā veidā apmierināt savas dzimumtieksmes. Izvaroљanas subjekts ir pieskaitāma vīriešu dzimuma persona, kas sasniegusi 14 gadu vecumu. Sods par izvarošanu ir bargāks, ja izvarošanu ir izdarījusi persona, kas jau agrāk izdarījusi izvarošanu, tātad atkārtoti, ja izvarošanu izdarījusi personu grupa, ja izvarota ir nepilngadīgā vai mazgadīgā, vai, ja izvarošana ir izraisījusi smagas sekas. Izvarošana ir uzskatāma par atkārtotu neatkarīgi no tā, vai vainīgais ir sodīts par agrāk izdarīto noziegumu, kā arī neatkarīgu no tā, vai izdarītās izvarošanas ir bijušas pabeigtas un vai vainīgais ir bijis nozieguma izdarītājs vai līdzdalībnieks. Noziegumu nevar uzskatīt par atkārtotu, ja sodāmība par agrāk izdarīto nodarījumu vainīgajam dzēsta, noņemta amnestijas, apžēlošanas vai citādā likumā paredzētā kārtībā, kā arī, ja saskaņā ar KL 56.pantu ir iestājies kriminālatbildības noilgums vai saskaņā ar 62.pantu - notiesājoša sprieduma izpildes noilgums. Neveidosies atkārtotība arī tad, ja par pirmo izvarošanas, kurā saskatāmas KL 159.p.1.d. pazīmes, nav iesniegta cietušās sūdzība, vai arī, ja noziedzīgās darbības ar vienu un to pašu personu izdarītas vairākkārt, vienā vai dažādās vietās, taču laika ziņā nav bijis ilgāks pārtraukums. Šādā gadījumā kvalifikāciju ietekmē vainīgā nodoma vienotība atšķirībā no atkārtotas izvarošanas, kad katram nodarījumam raksturīgs no jauna radies nodoms. Ja izdarītas divas vai vairākas izvarošanas, atbildība par kurām paredzēta KL 159.p. dažādās daļās, un ne par vienu persona agrāk nav sodīta, nodarījums jākvalificē tikai pēc tās panta daļa, kurā paredzēta atbildība par smagāko nodarījumu, uzrādot visas kvalificējošās pazīmes. Ja vainīgais izdarījis vairākas izvarošanas, no kurām vienā gadījumā izdarīts noziedzīgā nodarījuma mēģinājums vai bijusi līdzdalība tajā, bet citos - pabeigts noziegums, nodarījums kvalificējams kā pabeigts, bez atsauces un KL pantu. Pēc KL 159.p.2.d. kvalificējama izvarošana izdarīta personu grupā, tas ir, ja izvarošanu ir izdarījušas divas vai vairākas personas. Iepriekšēja vienošanās izvarošanas izdarīšanai grupā nav obligāta. Par līdzizdarītājiem atzīstamas arī tās vīriešu dzimuma personas, kuras, kaut arī pašas izvarošanu nav izdarījušas, tomēr pielietojušas pret cietušo vardarbību vai tās piedraudējumu, vai arī citādi ietekmējušas viņu ar nolūku pārvarēt cietušās pretestību, lai atvieglotu dzimumakta izdarīšanu citiem. ja šādas pašas darbības ir izdarījušas sievietes, viņu nodarījums kvalificējams kā līdzdalība, atkarībā no formas pēc KL 20.panta 2.daļas - par nozieguma organizēšanu; 3.daļas - par uzkūdīšanu, jeb 4.daļas - par atbalstīšanu. Kā izvarošana grupā jākvalificē nodarījums arī gadījumos, kad tiesai nodod tikai vienu, bet pārējie līdzdalībnieki pie atbildības nav saukti nav saukti. Nepilngadīgās izvarošanu var kvalificēt pēc KL 159.panta 2.daļas, ja cietusī ir vecumā no 14 līdz 18 gadiem. No subjektīvās puses šai gadījumā obligāti jākonstatē, ka vainīgais zinājis, ka izdarījis noziegumu pret nepilngadīgo. Par mazgadīgu uzskatāma persona, kura nav sasniegusi 14 gadu vecumu. Lai sauktu pie kriminālatbildības par mazgadīgās izvarošanu, obligāti jākonstatē, ka vainīgais apzinājies, ka veic vardarbīgu dzimumaktu ar meiteni, kura nav sasniegusi 14 gadu vecumu, vai apzināti pieļāvis, ka cietusī ir mazgadīga. ja vainīgais maldījies cietušās patiesajā vecumā, cietušās nepilngadība vai mazgadība vien nevar būt par pamatu vainīgā darbību kvalificēšanai pēc KL 159.panta 2.vai 3.daļas.. Ar smagām sekām KL 159.panta 3.daļas nozīmē, vai sevišķi smagām sekām KL 159.p.4.daļas nozīmē, saprot cietušās nāvi, pašnāvību vai tās mēģinājumu, smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Ja izvarošanas gaitā cietušajai tiek nodarīti smagi miesas bojājumi bez paliekošām sekām, nodarījums jākvalificē kā izvarošana un kā noziedzīgs nodarījums pret veselību pēc KL 125.p. Ja cietušajai izvarošanas procesā nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi pastiprinošos apstākļos, nodarījums kvalificējams pēc KL 159.p. attiecīgās daļas un 126.p.2.daļas. Slepkavība, kas saistīta ar izvarošanu kvalificējama kā divu patstāvīgu noziegumu kopība pēc KL 159.p. attiecīgās daļas un 117.panta 7.punkta. Gadījumos, kad izvarošana izraisījusi smagas sekas, jākonstatē cēloņsakarība starp izvarošanas faktu un sekām, kuras ar to saistītas.
Izvarošana ir formāls sastāvus un uzskatāma par pabeigtu ar dzimumakta uzsākšanas brīdi. Ja izvaroљana nav novesta līdz galam, jānoskaidro kādu iemeslu pēc tas ir noticis, vai tas ir bijis no vainīgā neatkarīgu iemeslu pēc, jeb viņš labprātīgi atteicies no izvarošanas izdarīšanas līdz galam. Lai to noskaidrotu, vispirms ir jāprecizē vainīgā sākotnējais nodoms izdarīt dzimumaktu pret cietušās gribu, ja nodoms nav bijis, nevar runāt ne par labprātīgu atteikšanos no izvarošanas, ne arī par izvarošanas mēģinājumu. Nodarījumu nevar kvalificēt kā mēģinājumu, ja personai bija visas iespējas noziegumu novest līdz galam, taču viņš to nedarīja. Šajā gadījumā nodarījums kvalificējams kā labprātīga atteikšanās no izvarošanas.
2. KRIMINALOĢISKAIS RAKSTUROJUMS.
Izvaroљana / latīniski rapere- paņemt ar varu/ pasaules valstu likumdošanā tiek definēta kā piespiedu dzimumsakari pret sievietes gribu. Ilgu laiku pastāvēja cita definīcija - izvarošana
Darbs:
ir piespiedu dzimumsakari starp vīrieti un sievieti, kura nav viņa sieva, bez sievietes piekrišanas, kas automātiski izslēdza no izvarošanu upuru loka precētas sievietes, kuras nevarēja iesūdzēt tiesā savus vīrus par vardarbību pret viņām. Izvarošana ir vardarbīgs noziegums, jo vēršas pret sievietes dzimumneaizskaramību, veselību.
Noziedznieka kriminaloģiskais portrets. Izvarotāja kriminaloģiskais portrets sastāv no 3 daļām: 1. Sociāli demogrāfiskais rādītājs. Kā liecina statistika statistika, noziegumu vairumu izdara vīrieši seksuāli aktīvajā vecumā, t.i. no 16-40 gadiem, daudziem no viņiem vērojami dzimumfunkcijas traucējumi un tieši to esamība mudina noziedznieku arvien no jauna izdarīt noziegumus, lai tādejādi pārliecinātos par šo traucējumu turpināšanos, vai arī gūtu viņam tradicionālā veidā nesasniedzamu seksuālo apmierinājumu. Paaugstināta seksuāla aktivitāte ir raksturīga arī dažām psihopātijas formām, tādēļ starp izvarošanas subjektiem ir diezgan liels psihopātu skaits. Zināmu šo sabiedriski bīstamo darbību daļu izdara arī garīgi slimas personas, jo dažas psihiskās slimības izraisa hiperseksuālu stāvokli, piemēram eiforija vai maniakāls stāvoklis. Daudzi izvaroљanas subjekti apzinās sev tīkamā dzimumapmierinājuma veida prettiesisko raksturu un tādēļ to visiem līdzekļiem cenšas to slēpt no tuviniekiem un apkārtējiem. Tomēr viņu vairums ilgi pirms nozieguma izdarīšanas to vai citu iemeslu dēļ nokļuvuši mediķu - psihiatru, psihoterapeitu, seksologu u.c. redzeslokā. Arī paziņas un radinieki viņa uzvedībā novērojuši zināmas dīvainības. 2.Uzvedības raksturojums. - Svarīgs jautājums, raksturojot personību, ir ziņas par personas uzvedību līdz pēdējā nozieguma izdarīšanai. Šeit galvenā ir informācija par agrāk izdarītiem noziegumiem. Izvarošanās recidīvs ir sastopams diezgan bieži. Dažkārt novirzes no psihiskām un seksuālām normām ir par pamatu tam, ka cilvēks izdara veselu nozieguma sēriju. Lielam vairumam no izvarotājiem ir raksturīga cietsirdība agresivitāte, nosliece uz sadismu, personības degradācijas elementi, primitīvisms un cinisms attiecībā pret dzimumattiecībām. Liels procents viņu vidū ir tiesāti par tāda paša vai cita veida noziegumiem. N. P. Jablokovs pēc viņu uzvedības izvarotājus var iedala vairākos tipos: 1. Medenieku tips - “medī” nepazīstamas sievietes un uzbrūk pēkšņi piemērotos apstākļos, parasti, izvēlas tumšu, klusu, vientulīgu vietu, tumšu diennakts laiku. 2. Regresīvais tips - parasti izvaro meitenes vecumā no 7- 14 gadiem. 3. Paљapliecinoљais tips- izvaro un pēc tam noslepkavo, lai pašapliecinātos u.c. 3. Motivācijas sfēras raksturojums. Lai labāk noskaidrotu vardarbīgā noziedznieka personību, jānoskaidro nozieguma izdarīšanas motīvs. Noziegumu motīvu noskaidrošana ir grūts darbs. Izvarošanas motīvs parasti ir seksuālo vajadzību apmierināšana, ja izvarotājs to nespēj parastā veidā. Izpētot statistikas rādītājus, redzam, ka izvarošanu dinamika relatīvi nemainās. Izpētot statistikas rādītājus Latvijas Republikā laika periodā no 1990. gada - 1999. gadam, redzam, ka reģistrētie izvarošanas gadījumi svārstās no 83 - 1998. gadā līdz 160 1991. gadam. Šie statistikas rādītāji parāda, ka nav vērojama ne īpaša izvarošanu skaita palielināšanās, nedz arī samazināšanās / skat. pielikumu Nr.1. Salīdzinot statistikas rādītājus par atklātajām izvarošanām šajā pašā laika periodā, redzam, ka ievērojami ir palielinājies atklāto noziegumu skaits pēdējos trijos gados un 1997. gadā sasniedzis pat 84 %./piel. Nr.2/. Apskatot izvarošanas ikmēneša dinamiku, secinam, ka vislielākais izvarošanas
skaits ir reģistrēts vasaras mēnešos./ piel. Nr.3/. Visvairāk izvarošanas ir notikušas Latvijas lielākajās pilsētās Rīgā, Jūrmalā. Liepājā, Jelgavā, mazāk nelielajos lauku rajonos. Kā uzskatāmi parāda tabula / pielikums Nr.4/ dažos gados atsevišķos lauku rajonos nav reģistrēta neviena izvarošana. Taču jāatceras, ka salīdzinot ar citiem noziegumu veidiem izvarošanā ir vislielākā latentā noziedzība, un lielākā daļa noziegumu nenonāk tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā. 2000. gada 9 mēnešos Latvijā reģistrēti 96 izvarošanas gadījumi. 1999. gadā attiecīgajā laika periodā reģistrēti 84 izvarošanas gadījumi, tātad šogad izvarošanu skaits ir palielinājies par 12%. 2000. gada 9 mēnešos ir atklātas ir 69% reģistrēto izvarošanu, bet 1999. gada 9 mēnešos atklāto izvarošanu skaits sastāda 59,5%, tātad šogad atklāšanas procents ir palielinājies par 9,5%./ pielikums Nr.5/.
3. KRIMINĀLISTISKAIS RAKSTUROJUMS. Izvaroљana ir sabiedriski bīstama seksuālas dabas darbība, kas apdraud sievietes dzimumbrīvību, fizisko un garīgo veselību, kā arī, ja izvarota mazgadīgā vai nepilngadīgā, viņas normāla seksuālā attīstība. Katrs vardarbības veids atstāj pēdas uz cietušās drēbēm, ķermeņa, notikuma vietā. Izvarošanas gadījumā uz cietušās ķermeņa var palikt dažāda rakstura un smaguma pakāpes miesas bojājumi, bioloģiska rakstura pēdas /sperma, asins u.c./, apģērba bojājumi, savukārt notikuma vietā var atrast bioloģiska rakstura pēdas, pēdas, kuras liecina par cietušās pretošanos noziedzniekam, kā arī dažādas trasoloģiskās pēdas - apavu, transporta līdzekļu, dažādu nozieguma izdarīšanas rīku u.c. Nozieguma slēpšanas paņēmieni . Nozieguma pēdu slēpšanas paņēmienu vispārīgais raksturojums sevī ietver tipiskākos pēdu slēpšanas paņēmienus, to izplatības raksturojumu, to noziedznieku raksturojumu, kuri šos paņēmienus izmanto. N. P. Gutermans kā izplatītākos pēdu slēpšanas gadījumus izvarošanas lietās nosauc šādus: 1. Nepatiesu liecību sniegšana. Lielākā daļā gadījumu nepatiesas liecības ir sniedz aizdomās turētie, taču ir daudz gadījumu, kad nepatiesas liecības sniedz cietušās /apmelojums/, kā arī liecinieki /piem. lai nodrošinātu alibi aizdomās turētajam/. 2. Cietušo un liecinieku ietekmēšana. Visbiežāk tā ir cietušo iebiedēšana, arī uzpirkšana. Arī manā praksē, izmeklējot izvarošanas lietas, vairākkārtīgi ir nācies sastapties ar gadījumiem, kad cietušās atsakās no savas iepriekš sniegtās liecības, pamatojot to, ka dzimumakts ir noticis ar viņu piekrišanu un ir zināma informācija, ka cietušās ir uzpirktas. 3. Izvarošanas objektīvās puses īpatnības. Nozieguma izdarīšanas veids sevī ietver arī izvarošanas izdarīšanas vietu un laiku. Lielākā daļā gadījumu izvarošanas tiek izdarītas vientulīgā vietā, laikā, kad cietusī un noziedznieks tur atrodas vieni un nav aculiecinieku. Nereti cietusī neredz vai neiegaumē noziedznieka ārieni. Tādēļ, lai noziegumu atklātu, galvenā nozīme ir pēdām. To apzinās arī noziedznieks un tādēļ pēc nozieguma izdarīšanas cenšas pēdas slēpt, jeb iznīcināt - nomainot apģērbu, iznīcinot to, izmazgājot traipus. 4. Viltus alibi. parasti noziedznieks savu alibi cenšas nodrošināt neatsaucoties uz konkrētu cilvēku, kurš varētu alibi apstiprināt. Biežāk noziedznieks paskaidro, ka nozieguma izdarīšanas laikā atradies vietā, kur apgrozās daudz cilvēku /parku, tirdzniecības vietas u.c./ . 5. Maskēšanās. Ir sastopami vairāki maskēšanās veidi: - izmantojot dažādus ieganstus un cietušās uzticēšanos un nezināšanu aizvilina viņu uz vientulīgu vietu un izdara noziegumu /piem. lūdz palīdzību./. - maina ārieni, visbiežāk noziedznieks to dara pēc izvarošanas /nodzen ūsas, ataudzē bārdu, uzliek brilles u.tt./. Dažkārt ārieni maina arī pirms nozieguma izdarīšanas - uzliek cepuri, brilles. uzvelk masku, maina balsi utt./ 6. Pēc nozieguma izdarīšanas noziedznieks cenšas pēc iespējas ātrāk pamest notikuma vietu. 7. citi nozieguma pēdu slēpšanas paņēmieni. Praksē sastopami arī tādi pēdu slēpšanas paņēmieni kā izvarošanas izdarīšanas rīku, līdzekļu paslēpšana, nekrimināla notikuma inscenējums, cita nozieguma inscenējums, atteikšanās sniegt liecību.
Cietušās raksturojums. Statistika rāda, ka izvarotas tiek sievietes praktiski jebkurā vecumā, tas lielā mērā ir atkarīgs no izvarotāja nosliecēm, vai viņu interesē mazas meitenes vai jau padzīvojošas sievietes. Liela nozīme ir arī cietušās dzīvesveidam, izturēšanās veidam. visbiežāk par izvarošanas upuriem kļūst sievietes ar izaicinošu uzvedību un ārieni. Dažkārt sievietes ar izaicinošo, seksuālo apģērbu, koķetēšanu neapzināti, taču dažkārt arī apzināti izaicina vīriešus, ļaujot nojaust, ka viņi varēs panākt fizisku tuvību ar viņu. Tas protams neattaisno izvarošanu, taču ir kā noziegumu veicinošs apstāklis. Piemēram: 2000. gadā Tukuma rajona Policijas pārvaldē tika ierosināta krimināllieta par to, ka Guntars P. izvarojis 17-gadīgo Jeļenu K. No lietas materiāliem redzams, ka 2000. gada augustā Guntars P. uzaicinājis Jeļenu K. ar automašīnu aizbraukt uz Jūrmalu izklaidēties, kam viņa piekritusi. Jūrmalā iedzēruši, labi pavadījuši laiku, skūpstījušies. Jeļena piekritusi aizbraukt uz Guntara P. dzīvokli, kur notikusi izvarošana. Pierādījumi liecina, ka izvarošana patiešām bijusi, taču Jeļenas K.Uzvedība pirms izvarošanas bija kā nozieguma veicinošs apstāklis. Nozieguma motīvi. Visbiežāk izvarošanas motīvs ir vēlme apmierināt savu dzimumtieksmi, taču ir sastopami arī citi nozieguma motīvi, kā piemēram, atriebība. Ja izvarošanu ir izdarījis nepilngadīgais, tad nereti tas tiek darīts aiz ziņkārības, vai vēlēšanās parādīt sevi kā “īstu vīrieti “.
Izvarošanu veicinošie apstākļi. Jau minēju, ka izvarošanu veicinošs apstāklis var būt cietušās uzvedība, tāpat arī uzticēšanās svešiniekiem, īpaši, ja tiek izvarota nepilngadīgā, bieži ir gadījumi, kad viņa tiek aizvilināta uz vietu, kur notiek izvarošana Tāpat veicinošs apstāklis ir noziedznieka personības veidošanās, seksuālas novirzes, nepareiza audzināšana u.c. Kā veicinošu apstākli var minēt arī neapgaismotās ielas, parkus skvērus, tādēļ jāpadomā, vai uztaupīšanas rēķina mēs nenodarām daudz lielāku kaitējumu cilvēku veselībai, neveicinām noziegumus.
II. KRIMINĀLLIETAS IEROSINĀŠANA UN PIERĀDĀMIE APSTĀKĻI.
Izvarošana ir noziegums, kas dziļi skar intīmo sfēru un ziņu par notikušo izvarošanu publiskošana var nodarīt jaunu morālu traumu cietušajai, tādēļ likumdevējs ir paredzējis, ka krimināllietu par izvarošanu, kas paredzēta Latvijas KL 159.p.1.d. var ierosināt tikai pēc cietušās sūdzības. Šādas lietas nevar izbeigt sakarā ar cietušās
Darbs:
izlīgumu ar apsūdzēto un tiesvedība tajās notiek vispārējā kārtībā . Ja šādās lietās cietusī fizisku, psihisku trūkumu dēļ pati nevar izmantot šīs tiesības uz aizstāvību, prokurors var ierosināt krimināllietu arī bez cietušās sūdzības /Latvijas KPK 111.p.1.d./. Krimināllietas par izvarošanu pastiprinošos apstākļos ierosina vispārējā kārtībā. Par pamatu krimināllietas ierosināšanai ir pazīmes, kuras liecina par to, ka ir notikusi izvarošana. Ja šādas pazīmes nav acīmredzamas un jautājumu par krimināllietas ierosināšanu nevar izlemt nekavējoties uzreiz pēc pieteikuma par izvarošanu saņemšanas, tad 10 dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas ir jāveic pārbaude, kuras laikā var apskatīt notikuma vietu, nozīmēt nepieciešamās ekspertīzes, pieņemt paskaidrojumus no cietušās un citām personām u.c. Šo 10 dienu laikā jāpieņem lēmums par krimināllietas ierosināšanu, bet ja tam nav pamata - lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu. Izvarošanas raksturīga pazīme ir psihiska vai fiziska vardarbība pret cietušo ar mērķi apmierināt savas seksuālās vajadzības prettiesiskā veidā. Ņemot to vērā pastāv virkne apstākļu, kuri izmeklēšanas gaitā ir jāpierāda: Nozieguma objektīvā puse: - vardarbīga dzimumakta fakts ar cietušo /vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana parastā vai perversā veidā, vai arī izvarošanas mēģinājums/. - vardarbības izpausme fiziskā vai psihiskā veidā /sitieni, roku sasiešana, žņaugšana, bezpalīdzības stāvokļa izmantošana, draudi tūlīt pielietot fizisku spēku/. - izvaroљanas vieta, laiks, veids.
Cietusī: Cietušās raksturojums, viņas uzvedības raksturojums, ziņas par viņas attiecībām ar vīriešiem, alkohola lietošanu u.c.
Nozieguma subjekts: - vīrietis, pieskaitāms, sasniedzis 14 gadu vecumu; - noziedznieka raksturojums, - noziedznieka dzīvesveids, attiecības ar sievietēm, kaitīgi ieradumi u.c.
Citi apstākļi: - atbildību mīkstinoši apstākļi /izvarošanu izdarījis, būdams nepilngadīgs, pieteikšanās par vainīgu, vaļsirdīga atzīšanās, aktīva palīdzība izmeklēšanai u.c. - atbildību pastiprinoši appstākļi /izvarošana kvalificētos apstākļos, agrāk izdarīts noziegums, ja noziegums izdarīts grupā, vai pret personu, izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli vai vecuma nevarību u. c./. - izvarošanu veicinoši apstākļi.- vai cietušajai bija iespējamība aizbēgt vai pasaukt palīdzību; - ja izvarošana nav izdarīta līdz galam, vai reāli pastāvēja iespējamība to pabeigt; - cietušās un aizdomās turētā savstarpējās attiecības.
III. IZVAROŠANAS TIPVEIDA SITUĀCIJAS.
Atkarībā no sākotnējās informācijas,. izšķir vairākas tipiskās situācijas, no kurām ir atkarīga neatliekamo izmeklēšanas darbību secība un būtība. 1. Vainīgā persona notverta nozieguma realizācijas brīdī vai tūlīt pēc tā. Galvenais izmeklēšanas mērķis šajā situācijā ir fiksēt visus nozieguma fakta un aizturētā vainas pierādījumus. Neatliekamās darbības: Aizdomās turētās personas kratīšana un aplūkošana, nolūkā uz viņa ķermeņa, drēbēm konstatēt nozieguma pēdas, cietušās aplūkošana un notikuma vietas apskate tādā pat nolūkā, esošo liecinieku fiksācija un eventuālo liecinieku meklēšana, cietušās pratināšana, aizdomās turētā pratināšana par izdarīto un iespējamām analogām darbībām pagātnē /sakarā ar pēkšņuma momentu
